Ja Tu vienmēr esi steigā un esi pārņemts ar darāmo lietu sarakstu, Tu bojā savu garīgo veselību un palaid garām dzīvības sajūtu. Vai Tu kādreiz aizdomājies par to, kas Tevi darītu patiesi laimīgu?
Žurnālista un rakstnieka, Piko Aijeru (Pico Iyer), nejauša saskare ar budismu radikāli mainīja viņa dzīvi, viņš apgūst apzinātību un laimi. Viņš stāsta par lietām, kuras viņš gadu gaitā ir apguvis, jo īpaši par to, cik svarīgi ir apzināties garīgo veselību, un kā jēgpilni pavadīt laiku. Piko ir arī rakstījis grāmatu par Dalailamu. Viņš vēlējās dalīties ar savu stāstu, lai varbūt kādam kļūtu par iedvesmu!
Savos divdesmit gados man bija patiešām brīnišķīgs birojs 25. stāvā pašā Manhetenas sirdī Rokfellera centrā – un man bija patiešām lieliska dzīve, tā es domāju, rakstot par norisēm pasaulē žurnālā „Time”. Un tas bija tik lieliski, ka man nekad neradās iespēja noskaidrot, vai tas patiešām radīja man gandarījumu un vai es arī biju laimīgs dziļākā nozīmē, jo es biju pastāvīgi laimīgs virspusējākajā iespējamajā veidā.
Tāpēc es to visu atstāju sev aiz muguras. Es pārcēlos uz dzīvi vienvietīgā istabiņā sānielā Kioto, Japānā, un pašlaik noteikti es esmu viens no tiem retajiem žurnālistiem, kurš nekad nav izmantojis mobilo telefonu. Es dzīvoju ar savu sievu divistabu dzīvoklī Japānā. Man nav mašīnas, riteņa, neizmantoju masu komunikācijas līdzekļus, un man nav arī televizora, kas man būtu saprotams. Līdz ar to nav arī interneta. Un man tik un tā ir jāuztur savi mīļie, darbojoties kā ceļojumu žurnālistam un rakstniekam. Tikai ieturot distanci no pasaules, es beidzot varu saskatīt tās proporcijas un sākt atsijāt gaistošo no būtiskā. Es domāju, ka tik daudziem no mums ir tāda sajūta it kā stāvētu apmēram 5 centimetrus nost no šī pārpildītā, trokšņainā, pastāvīgi mainīgā lielā ekrāna, un šis ekrāns ir mūsu dzīves. Un, tikai atkāpjoties no tā, mēs varam redzēt, ko tas vēsta.
Dalailama mani pārsteidza ar to, ka viņš pasniedz laimi, kā ko tādu, kas nav tikai budistiem vai mūkiem raksturīgs, bet gan pieejams visiem, lai vai kad to vēlētos. Reiz es devos pie sava ārsta uz ikgadējo veselības pārbaudi, un viņš teica: „Ar tavām analīzēm viss ir kārtībā, bet gadi tev nāk klāt tik un tā, tāpēc tev vajadzētu katru dienu pavadīt pusstundu sporta zālē.” Kā viņš to pateica, tā es uzreiz nākamajā dienā pierakstījos trenažieru zāles apmeklējumiem, un es reliģiozi, ja tā var teikt, ievēroju šos treniņus.
Taču, kad man kāds cits draugs pavaicāja: „Vai tu esi kādreiz domājis katru dienu pasēdēt 30 minūtes mierā?” Es atbildēju: „Nu, nē. Man nav laika, it īpaši tagad, kad man katru dienu 30 minūtes jāpavada uz skrejceliņa.” Es nemaz neiedomājos, ka, protams, garīgās veselības treniņš vai vienkārša sēdēšana mierā ir daudz būtiskāka manai pašsajūtai, manai laimei un iespējams pat fiziskajai veselībai nekā tas skrejceliņš. Un es uzskatu, ka bieži notiek tā, kad kāds tev pasaka „maini savu dzīvi”, tu tikai nokrāso savu mašīnu, nevis uzstādi tai jaunu motoru.
Avots: ideas.ted.com